Sociālie tīkli, to skaitā Feisbuks, Tinderis un Instagrams, kā arī tehnoloģijas kā tādas, pavisam noteikti padara komunikāciju ar tuviniekiem vienkāršāku, taču mūsdienās tās vienlaicīgi arī attālina un izolē cilvēkus. Vienkāršāka komunikācija, izmantojot tehnoloģijas, vienlaicīgi nozīmē arī to, ka tajā trūkst visai fundamentālas sastāvdaļas — emocionālās saiknes. Un nav svarīgi, vai Tu komunicē ar saviem draugiem, vecākiem vai priekšnieku, spēja veidot kvalitatīvas, piepildītas interpersonālas attiecības ir būtiska dzīves sastāvdaļa. Taču, papildus tam visam, sociālie tīkli rada tā lietotājiem deluzionālu un nepatiesu savas un citu cilvēku dzīves interpretāciju, kā rezultātā ne mēs, ne arī citi, realitātē neesam tie, kas mēs esam sociālajos tīklos.
Pasaulē tiek daudz runāts par to, ka mūsdienu tehnoloģijas kropļo komunikāciju un ir viens no jaunās paaudzes depresijas cēloņiem. Šim visam ir arī viegli atrast racionālus izskaidrojumus — konstanta sarakstīšanās Vacapā, Snapčatā, īsziņās, Mesendžerī vai kādā citā lietotnē viennozīmīgi negatīvi ietekmē mūsu interakcijas un socializēšanās prasmes ar citiem cilvēkiem. Ja šobrīd telefons vai planšete ir pieejama bērniem jau praktiski no 0 gadu vecuma, tad praktizējot lielu komunikācijas daļu neverbālā veidā jau no dzimšanas, protams, ka mēs neiemācāmies pietiekami efektīvi tās vitāli nepieciešamās lietas, ko varam iemācīties, komunicējot klātienē — interpretēt balss intonāciju, toni, mikroekspresijas un sejas muskulatūras kustības, žestikulēšanu un emocijas.
Runājot par sociālajiem tīkliem un e-vidi kā par depresijas cēloņiem jauniešos, protams, arī šeit nav grūti atrast iemeslus — emocionāla vardarbība, apcelšana un dzēlīgi komentāri no personāžiem, kuri jūtas droši, slēpjoties monitora otrā pusē, vai izmantojot vienu no labākajām (un tai pat laikā sliktākajām) interneta priekšrocībām vai īpatnībām — anonimitāti.
Bet es uzskatu, ka sociālie tīkli kalpo arī kā platforma savas un citu cilvēku personības misinterpretācijai, kas var novest pie ego un pašvērtējuma problēmām, sevišķi jauniešu vidū. Mēs redzam to, ko citi ļauj mums redzēt (respektīvi to, ko citi izvēlas ievietot sociālajos tīklos), tāpat arī pārējie redz to, ko mēs ļaujam tiem redzēt. Galu galā tas, ko mēs redzam un izsecinam (pieņemam) par citiem, kā arī tas, ko mēs paši ievietojam sociālajos tīklos, reti kad ir patiesā, pilnā aina. Reālajā dzīvē ir arī lietas, kas nav tik skaistas un kuras mēs nevienam nestāstam un nerādam. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kas var veicināt jauniešos depresiju, regulāri redzot to, cik šķietami izcilas, veiksmīgas un laimīgas ir citu cilvēku dzīves, kas rada sajūtu, ka visiem viss ir labi, tikai ne mums pašiem.
Man ir hipotēze, ka sociālie tīkli apvienojumā ar tehnoloģijām, kuru dēļ mēs vairs ne tikai nezvanām, bet arī nerunājam klātienē, taču regulāri sarakstamies, jo tas ir tik ērti, varētu novest ne tikai pie pieaugoša ar depresiju slimojošu cilvēku skaita, bet arī pie empātijas trūkuma, mazattīstītas emocionālās inteliģences un problēmām nolasīt otra cilvēka emocijas, kas vairāk skar tieši jauno paaudzi, kas ir «izaugusi» uz telefoniem u.c. viedierīcēm. Sociālie tīkli ir milzīga, neapstādināma mašinērija, kurai vairākums redz tikai aisberga virsotni. Bezmaksas sociālie tīkli patiesībā arī nav bezmaksas — lietojot tos, mēs maksājam ar saviem datiem, un reizēm arī ar pašvērtējumu, mentālo stāvokli un emocionālo inteliģenci.
Tinderis ir īpašas uzmanības vērts. Tas, manuprāt, ir egocentrismu un narcismu attīstošs rīks, kas liek mums darīt to, ko nevienam nekad nevajadzētu darīt — vērtēt un šķirot cilvēkus pēc izskata, jo Tinderis mums, diemžēl, nepiedāvā citus variantus, kā ātri izveidot priekšstatu par cilvēku un izdarīt kaut kādus secinājumus par viņa būtību. Nu, vismaz nepiedāvāja tad, kad es to vēl lietoju.
Reizēm, lietojot šo aplikāciju, mani pārņēma neliela vainas izjūta par to, ko es daru. Gribējās sev uzdot jautājumu, kas es tāds esmu, ka varu cilvēku sejas vienkārši šķirot pa labi un pa kreisi — glīts vai neglīts? Protams, man drīkst būt viedoklis un personīgā preference attiecībā uz pretējo dzimumu, bet tupi sēdēt un šķirot sejas? Visa Tindera būtība jau saknē ir kaut kādu morāles un veselīgu uzskatu kropļošana, jo vienīgais jautājums, ko mums uzdod Tinderis, lietojot to, ir «vai šis cilvēks ir pietiekami izskatīgs, lai tu ar to tiktos un/vai gulētu?», uz ko tev ir jāatbild ar «jā» vai «nē», nezinot par viņu neko, izņemot vārdu un vecumu.
Ja mēs iedomājamies šīs situācijas analoģiju realitātē, tad manā galvā tas izskatās aptuveni šādi — tu ej pa ielu un nejaušiem, pilnīgi nepazīstamiem pretējā dzimuma garāmgājējiem saki «hei, es zinu, ka tu nejautāji manu viedokli un mēs vispār neesam pazīstami, bet es ar tevi neietu uz randiņu, jo tu man nešķieti pietiekami glīta». Dzīvē es nevienai to nekad nespētu pateikt. Vienkārši tāpēc, ka tas ir lieki, dumji un tā vienkārši nedara. Bet Tinderī pasvaipot pa kreisi? Sure, no prob!
Es neesmu psihologs, psihoterapeits, psihoanalītiķis vai kāds no līdzīgiem personāžiem, tāpēc manas teorijas un vāvuļošana šeit ir tikai ne uz kā nebalstīta filozofija par un ap. Bet es esmu pārliecināts, ka pilnībā atsakoties no jebkādu sociālo tīklu lietošanas, mana (un jebkura cita cilvēka) dzīves kvalitāte mazliet uzlabotos, mēs sāktu redzēt un ievērot lietas un parādības mums apkārt, mēs vairāk runātu par reālām lietām, nevis par to, ko vakar izlasījām vai redzējām Feisbukā, mēs uzsūktu reālas emocijas, ar kurām cilvēki reaģē uz mūsu teikto, sēžot mums pretī un komunicējot. Mēs redzētu ieinteresētu acu skatienu un dzirdētu balss tembru.
Bet hei, lai arī cik ilgi par šo varētu domāt un diskutēt, tehnoloģiskā attīstība ir neizbēgama. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Tā tas vienkārši ir. Katrai paaudzei, katram laika posmam ir savas īpatnības un iezīmes, un tā tas ir bijis vienmēr. Es arī nepavisam negribu izklausīties pēc veca onkuļa, kurš savus tīņa gadus pavadījis 1950., sēž dīvānā, skatās Panorāmu un džadžo visus, kas lieto mobilo telefonu.
Jā, es bērnībā ar koku dauzīju latvāņus, būvēju štābiņus mežā, zvanīju pie durvīm un skrēju prom, taisīju Molotova kokteiļus un šķaidīju pret akmeņiem, kaitināju stārķi, metot tam ar lieliem maizes gabaliem, un muku, kad tas skrēja man pakaļ, izpletis spārnus, bet tāpēc es ne ar ko neesmu labāks. Ja man tajā laikā būtu pieejams mobilais telefons, es, visticamāk, to lietotu tāpat kā to dara šī gadsimta jaunieši. Un, iespējams, pietiekami lielā gadījumu skaitā tas pat nebūtu mazāk produktīvi par to, ko es darīju bez telefona.
Un kas vispār ir labi vai slikti? Kas ir pozitīvi vai negatīvi? Viss ir relatīvs un atkarīgs no tā, kādus morāles standartus tu piekop. Un vispār, sveiciens 1. janvārī un foršu tev šo gadu!