Iepriekšējā gada aprīlī biju publicējis rakstu, kurā nedaudz pastāstīju par savām bērnības atmiņām un to, kā es pavisam nejauši iepazinu metāla žanru, tikpat nejauši paklausoties Obituary kaseti. Šis raksts, savukārt, ir kā dabisks turpinājums iepriekš rakstītajam, bet ar vienu nozīmīgu atšķirību — vakar vakarā, teju pēc 25 gadiem kopš pirmo reizi viņus dzirdēju, pirmo reizi mūžā ieraudzīju un dzirdējus tos dzīvajā, spēlējam uz skatuves manā acu priekšā. Bet par visu no sākuma…
Jau iepriekšējā gada nogalē Feisbukā ievēroju rakstu par to, ka Obituary ciemosies Melnajā Piektdienā 2023. gada 24. janvārī. Ilgi nedomājot, uzrakstīju savam draugam un kolēģim (vienā personā) Telegramā, ka ir tūlīt pat jāņem biļetes, kamēr vēl ir, un obligāti jāiet, jo tāda mēroga grupas neciemojas pie mums pārāk bieži, kā arī fakts, ka tie spēlēs tepat Rīgā, automātiski atrisina visādas problēmas ar tikšanu mājās, palikšanu kaut kur pa nakti utt. Piecas minūtes vēlāk manā e-pastā bija 2 biļetes, uz kurām bija rakstīts «Heaven Shall Burn / Obituary / Malevolence». Jā, izņemot Obituary, bija vēl divas grupas, bet, kad es uz biļetes redzu uzrakstu «Obituary», viss, kas rakstīts pēc tam, mani vairs tik ļoti neinteresē. Respekts un cieņa arī pārējām divām grupām, bez šaubām, bet zinot, ka es beidzot dzīvajā redzēšu grupu, kuru pirmo reizi dzirdēju pirms 25 gadiem un kura ir bijusi un joprojām ir tik nozīmīga manā dzīvē, es vairs nespēju domāt ne par ko citu un gandrīz neviens cits mākslinieks tajā vakarā nespētu nozagt manu uzmanību.
Ļoti gribēju pierunāt arī draudzeni doties man līdzi, jo nesen bijām uz Stoned Jesus koncertu un viņai ļoti patika, lai gan, protams, jāatzīst, ka tā ir pavisam citādāka mūzika. Galu galā draudzene saprata, ka neies, plus vēl nākamajā rītā viņai ir jāceļas uz darbu plkst. 04:00. Nu neko, gadās arī tā, toties viņa mūs ar draugu aizveda uz Melno Piektdienu un devās mājās, lai laicīgi ietu gulēt.
Mēs ierodamies ap plkst. 18:25, ārā jau drūzmējas cilvēki, ik pa laikam atbrauc kāda mašīna, no kuras izkāpj vēl viena čupiņa tumšās drēbēs ģērbušos vīru. Dabūjām pastāvēt ārā aptuveni 10 minūtes, tad sākām doties iekšā un, stāvot rindā un skatoties apkārt, es ātri sapratu, ka mēs, būdami savā 30+ gadu vecumā, esam vieni no jaunākajiem kluba apmeklētājiem. Rindā pēc un pirms mums var redzēt pāris indivīdus mūsu vecumā, bet absolūtais vairākums ir krietni vecāks par mums, ieskaitot arī dažus vīrus ar sirmu bārdu. Biju nedaudz pārsteigts, bet patiesībā jau tas nav nekas negaidīts — tajā laikā, kad Obituary bija vēl jauni un zaļi vidusskolēni un bija tik tikko sākuši radīt mūziku, tiem jau netrūka piekritēju, taču es pat vēl nebiju embrija stadijā un nezinu, vai vispār biju vecāku plānos. Tas arī izskaidro publikas visai augsto vidējo vecumu. Es vairāk biju izbrīnīts par to, ka publikā nav jauniešu, neskatoties uz to, ka tā ir tik respektabla grupa un biļešu cenas bija pat ļoti demokrātiskas, kuras varētu atļauties arī studentu maciņi.
Atstājot virsdrēbes garderobē un ieejot telpā, mēs sapratām, ka patiesībā pat nezinām, kādā secībā uzstāsies grupas, tāpēc aizgājām līdz bāram paņemt pa vienam aliņam un apsēdāmies mīkstajos krēslos telpas tālākajā galā. Kad aliņš gāja uz beigām, bija pagājušas aptuveni 40 minūtes un uz skatuves parādījās Malevolence. Iespaidīgs uznāciens, visai enerģiska mūzika, bet visādi citādi, diemžēl, nevarēšu pastāstīt neko vairāk, jo, neskatoties uz to, ka ļoti daudziem cilvēkiem metāls šķiet vienāds, man tomēr metalcore žanrs un viss, kas tēmē uz to pusi, kaut kā galīgi neiet pie sirds. Vienkārši nav mans un viss.
Malevolence uznāciens, kā jau minēju, bija visai enerģisks un spēcīgs, ieskaitot mošpitu un arī mierīgākas dziesmas ar gaisā paceltām šķiltavām, un tiem, kas viņus klausās, es domāju, šī uzstāšanās noteikti patika, jo tīri objektīvi tā bija tiešām kvalitatīva. Malevolence nospēlēja savu setlistu un atdeva skatuvi Obituary. Tikai tajā brīdī, kad es redzēju, ka tiek vākts prom Malevolence bungu komplekts un tā vietā tiek uzstādīts cits, es reāli sāku apjēgt, ka tūlīt ieraudzīšu to, ko pirmo reizi dzirdēju deviņdesmitajos.
Uz skatuves nodziest gaismas un uz tās kaut kas uznāk grupas dalībnieki. Tie sāk spēlēt, iedegas skatuves apgaismojums, auditorijā skan aplausi. Bet ir viena nianse — Džona Tārdija (vokālista) nav uz skatuves. Nu nē, nemokiet mani un nelieciet man gaidīt vēl, nodomāju pie sevis, taču nepagāja pat minūte, Džons burtiski uzskrien uz skatuves, bez nekādiem liekiem vārdiem vai ievada ar abām rokām saķer mikrofona statīvu un, nedaudz saliecies, sāk ķērkt mikrofonā, kamēr viņa nenormāli garie mati dzīvo savu dzīvi.
Jā, šis ir Obituary. Šis ir īstais un tas Obituary, ko es gaidīju. Vīri vecumā virs pusmūža krīzes gadiem ar ārprātīgu enerģiju un kilometru gariem matiem kapā vistīrāko, vispatiesāko nāves metālu. Tajā brīdī es vienkārši stāvēju, skatījos un smaids nepameta manu seju. Viņi paspēlēja dažus gabalus no jaunā albuma, bet tad pēkšņi sāka spēlēt Don’t Care, ko es atpazinu pirmajā sekundē pēc ļoti labi pazīstamā, īsā bungu ievada šajā dziesmā. Tas bija trāpīts desmitniekā.
Džona balss, neskatoties uz viņa 54 gadu vecumu, šķiet, ir kļuvusi tikai labāka, spēcīgāka, enerģiskāka, dziļāka un griezošāka. Arī publika bija manāmi vairāk uzkurināta un satracināta, salīdzinot ar Malevolence, lai gan arī tad bija neliels un īss mošpits. Es domāju, ka mans subjektīvais minējums, ka publika lielākoties nāca uz šo pasākumu tieši dēļ Obituary, ir patiess, kaut arī Heaven Shall Burn tika pozicionēti kā krutākie no šiem trim. Vai nu man tikai tā šķita tāpēc, ka tie spēlēja pēdējie.
Neskatoties uz grupas dalībnieku vidējo vecumu, tie joprojām ļoti labi turēja ritmu, ko nevar pateikt par daļu citu visai atpazīstamu grupu ar dalībniekiem aptuveni tādā pašā vecumā, kuru koncerti bieži vien ir vienkārši nebaudāmi, jo katrs spēlē kaut ko savu vai vokāls netiek līdzi, nespējot atvilkt elpu. Nezinu, kā Obituary tas izdodas, bet tas viņiem pavisam noteikti izdodas.
Kad viņi beidza spēlēt, mēs aizgājām pēc vēl viena aliņa, atkal apsēdāmies krēslos un uz skatuves parādījās Heaven Shall Burn. Teikšu godīgi, mēs noklausījāmies vienu dziesmu un sapratām, kas šis nav priekš mums. Es arī atzīšos, ka par tādu grupu, manuprāt, vispār dzirdēju pirmo reizi (man laikam tagad jānokaunas metālistu priekšā :). Un vispār, kad tu redzi Obituary, pēc tam vairs nav iespējams koncentrēt savu uzmanību uz ko citu, jo tu smadzenēs joprojām procesē to, ka tas, ko tu tikko redzēji un dzirdēji, nebija sapnis.
Mēs piecēlāmies, izgājām no zāles, apģērbāmies un devāmies ārā. Kamēr gaidījām Bolt, runājām tikai un vienīgi par un ap Obituary un par to, cik ļoti šīs naudas vērts bija šis pasākums. Es tajā brīdī vienkārši nespēju novērst savas domas uz kaut ko citu, es biju pilns enerģijas, man nenāca miegs un, kaut arī bija nogurums, smadzenes kaut ko gremoja uz pilnu jaudu. Galu galā mēs izkāpām no auto, atvadījāmies un gājām mājās.
Šodien pamostoties, aizvedot meitu uz skolu un izstaidzinot suni, uzreiz pēc tam ķēros klāt brokastīm un, dzerot kafiju, YouTubē skatījos intervijas ar Džonu, un arī tagad, rakstot šo rakstu, austiņās klausos Obituary diskogrāfiju, joprojām procesējot savās smadzenēs to, kas notika vakar, un, godīgi sakot, ir tāda sajūta, ka ir paveikts kaut kas liels. Sajūta, it kā kāds no svarīgākajiem dzīves uzdevumiem vai mērķiem būtu sasniegts. Sajūta, ka notika kaut kas liels, nozīmīgs. Un tā arī ir. Noteikti ne globālā izpratnē, bet priekš manis personīgi.
Iepriekšējās dienas vakars ir tas, ko es ļoti ilgi un skaidri atcerēšos vēl daudzus, daudzus gadus, bet tiem, kas saka, ka viss metāls ir vienāds un vispār tas ir tikai troksnis — fak jū!
