Depresijas, sāpju, dusmu, agresijas un ar riebumu pret sevi caurvītās mūzikas ģenerators, viena no visu laiku ietekmīgākajām metāla grupām, kas ir radījusi pilnīgi jaunu smagās mūzikas apakšžanru, iedvesmojot desmitiem vai pat simtiem citu grupu — jā, tie ir tie paši KoRn, kuru grupas nosaukums vēl 2000. gadu sākumā bija izlasāms teju jebkurā kāpņu telpā un uz katras lauku autobusu pieturas sienām.
Nesen pavisam nejauši uzzināju, ka ir iznācis jauns albums, Requiem, kas ir kārtējais atgādinājums, ka man beidzot ir jāsaņemas uzrakstīt rakstu par KoRn, ko jau kādu laiku iepriekš vēlējos izdarīt, taču kaut kā līdz tam nenonācu. Iemesls tam, kāpēc vēlējos par viņiem uzrakstīt, ir gluži vienkāršs — man vienmēr ir bijušas dalītas domas par šo grupējumu kopš brīža, kad es viņus pirmo reizi dzirdēju deviņdesmito gadu pašās beigās, kad vēl biju pavisam mazs. Manas domas par viņiem ir mainījušās vairākas reizes pēdējo 20 gadu laikā, es esmu centies definēt un atšķirt subjektīvus un objektīvus iemeslus tam, kāpēc man patīk un reizē arī nepatīk KoRn, taču man nekad nav sanācis līdz galam priekš sevis saprast, kas tad īsti ir KoRn un ko es par tiem domāju. Tas ir, līdz šim brīdim.
Pirmkārt, par ko es cienu KoRn. Neatkarīgi no tā, vai man (un tev) viņu mūzika iet vai neiet pie sirds, viņus noteikti ir par ko paslavēt. Kad es pa ilgiem laikiem vēlreiz paklausījos viņu pirmo, 1994. gadā iznākušo self-titled albumu, pirmais vārds, kas man nāca prātā, bija tieši «unikalitāte». Jā, KoRn ir unikāli ar to, ko tie radīja no paša sākuma. Ietekmējušies no Rage Against The Machine un Faith No More, un iemaisot klāt arī nelielu hip-hopa devu, tie radīja unikālu, tajā laikā vēl absolūti nedzirdētu, oriģinālu skanējumu, kuru, starp citu, daudzi centās neveiksmīgi atveidot. Tehniski visai elementāri, taču ārkārtīgi lipīgi, biezi, uz drop-A noskaņotas ģitāras rifi, izteikti labi dzirdams, izcelts basģitāras skanējums, kā arī, manuprāt, ļoti veiksmīga producenta Rosa Robinsona skaņas inženierija, kas liek ne tikai ģitārai un basam, bet arī bungām skanēt dabiski, nepiespiesti un reizē arī netīri.
Pirmais albums noteikti nav viņu diskogrāfijas veiksmīgākais albums, ja mēs runājam par pārdoto kopiju skaitu, bet tas pavisam noteikti bija viens no, manuprāt, veiksmīgākajiem no mākslinieciskās kvalitātes un oriģinalitātes aspekta, kā arī tas ir viens no maniem favorītiem. Pirmā dziesma, Blind, ļoti labi liek saprast un sagaršot, ko klausītājam sagaidīt no šī albuma, un uzsit apetīti nākamajām dziesmām. Un tieši šis albums man asociējas ar īsto un patieso, tumšo, depresīvo, unikālo KoRn skaņu un būtību.
Otrais albums, savukārt, šķita kā dabīgs turpinājums pirmajam. Dziesmas izklausījās nedaudz vairāk atstrādātas, pieslīpētas, taču tās joprojām «izklausījās pēc KoRn», gluži kā pirmais albums.
Pēc šī iznāca «Follow the Leader». Un šis ir tas punkts, kurā, manā subjektīvajā skatījumā, KoRn spēra pirmo soli tālāk no sava oriģinālā «signature» skanējuma. Ja mēs iztēlojamies KoRn diskogrāfiju kā līniju, tad personīgi priekš manis tajā ir divi lūzuma punkti, pirmais no kuriem ir tieši «Follow the Leader» iznākšana. Es neteiktu, ka šajā brīdī viņu mūzika kļuva objektīvi sliktāka, bet tā pavisam noteikti un acīmredzami kļuva popsīgāka, vieglāk sagremojama nepieradinātai ausij, tāda, kuru nebūtu pārsteigums dzirdēt pa MTV. Un tā arī notika — kā nekā tieši šis albums bija pirmais, kas nesa grupai vēl neredzētu atpazīstamību, popularitāti un peļņu.
«Issues», manuprāt, sekoja pa pēdām «Follow the Leader» un bija tam idejiski stipri līdzīgs — ne mazāk populārs un joprojām spēcīgs.
Tam sekojošie «Untouchables» (2002) un «Take a Look in the Mirror» (2003) turpināja saglabāt savu jauno «pēc-pirmā-lūzuma-punkta» skanējumu.
«See You on the Other Side» (2005) — otrais lūzuma punkts priekš manis, kurā, šķiet, KoRn atkāpās maksimāli tālu no sava autentiskā skanējuma. Vēlreiz atkārtošos, ka nesaku, ka tas ir slikti. Vēlos tikai izcelt, ka es izteikti izjūtu šos abus punktus KoRn diskogrāfijā.
Principā es varu iedalīt to skanējumu trijās daļās:
- Agrīnais, autentiskais KoRn: albumi «KoRn» un «Life is Peachy»
- Joprojām labs, bet citādāks: no «Follow the Leader» līdz «Take a Look in the Mirror»
- Modernais KoRn: viss, sākot no «See You on the Other Side»
Jāsaka, ka manai gaumei šis «modernais» KoRn pārāk neiet pie sirds. Ir kaut kādas dziesmas, kas ir pieķērušās, bet pa lielam mana preference ir jebkas no pirmā albuma līdz «See You on the Other Side».
Runājot tieši par «See You on the Other Side» — tādas dziesmas kā «Twisted Transistor» vai «Coming Undone» manai ausij absolūti vairs neizklausās pēc KoRn, vai pēc tā, kas KoRn bija pašā sākumā. Pieņemu, ka tas ir dabīgs un pašsaprotams mākslinieciskais progress, jo reti kura grupa saglabā savu «pirmo albumu garšu» tik daudzus gadus. Un lai arī es KoRn iepazinu jau agrā bērnībā, manas ausis pirmo reizi ar tiem satikās tieši caur «Follow the Leader» un «Issues» albumiem, tā kā mana mīlestība pret «KoRn» un «Life is Peachy» nebāzējas uz nostaļģijas faktora. Tos albumus es iepazinu tikai vēlāk.
Un tieši šie divi lūzuma punkti, kurus pieminu šajā rakstā, mani līdz šim vienmēr ir iedzinuši dilemmā, un man ir bijis grūti izlemt, vai šīs pārmaiņas skanējumā tiešām velk grupas māksliniecisko kvalitāti uz leju, vai arī tie ir mani muļķīgie stereotipi par to, kādai ir jābūt mūzikai. Un beidzot tagad, kad mani ir pāri 30, esmu izveidojis savu viedokli par KoRn, un esmu diezgan pārliecināts, ka tie ir bijuši mani stereotipi .
KoRn ir tikpat mīlēti, cik tie ir ienīsti, un ja arī man tālā pagātnē reizēm ir šķitis, ka tā ir visai banāla mūzika (atkal, stereotipu dēļ), tad tagad es uz to atskatos un saprotu, ka, ja man ir jāatrod kaut viens objektīvs, racionāls iemesls, par ko es varētu kritizēt KoRn, tad es to nevaru izdarīt.
Iespējams, ka «modernais» KoRn vienkārši nav priekš manis. Iespējams, ka nu-metāls pats savā būtībā ir visai pretrunīgs žanrs, no kura katrs sagaida kaut ko citu, un daudzi to pat neuzskata par «īstu» metālu, lai arī kas tas viņuprāt būtu, bet tas ir totāls elitistu bulšits. Arī tie ir vienkārši stereotipi. Tādi paši, kādi bija man par grupu.
Jā, reizēm KoRn man ir šķituši banāli, reizēm ir licies, ka to auditorija ir 15-gadīgi, vēnas griezoši tīņi un kas tik vēl ne. Taču tik vai tā, neatkarīgi no mana vai kāda cita viedokļa par KoRn, tie joprojām ir unikāli, tie spēlēja vislielāko lomu jauna metāla apakšžanra piedzimšanā, un nevienam citam vēl nav izdevies radīt tik melnu, depresīvu mūziku, kura liks tev ieslīgt dziļā depresijā, apsēsties stūrī, saritināties kamolā, ienīst sevi un barbora.lv pasūtīt ģimenes paku ar žiletēm. Joprojām atceros, kā «Falling Away From Me» klips mani bērnībā traumēja.
Viens nu ir skaidrs — es priekš sevis esmu atradis čupiņu ar iemesliem, par ko cienīt KoRn, un nevienu iemeslu, par ko tos ienīst, neskatoties uz to, ka es varbūt neesmu to mērķauditorijas vecumā un man ne visai patīk lielākā viņu diskogrāfijas daļa, un, starp citu, jaunākais albums uz mani neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu.
Ja neesi pazīstams ar KoRn, noteikti noklausies viņu pirmo albumu, sevišķi dziesmu Daddy, a es jau laicīgi iešu pierakstīt tevi rindā pie psihoterapeita.
10⭐