Vieni no, manuprāt, interesantākajiem noziegumiem ir tieši neatklātie noziegumi. Kāpēc? Tāpēc, ka tie atstāj telpu iztēlei un teorijām. Šis gadījums ir visai unikāls un intriģējošs ne tikai ar to, ka kopš 70. gadiem tas joprojām ir vienīgais neatklātais lidmašīnas nolaupīšanas gadījums ASV vēsturē, bet arī ar to, ka tas, ņemot vērā tā vecumu, ir paspējis radīt ap sevi ļoti daudz dažādu teoriju un jautājumu. Bet tagad par visu no sākuma…
Lidmašīnas nolaupīšana
1971. gada 24. novembrī indivīds, kurš sevi dēvēja par Denu Kūperu, iekāpa aviokompānijas Northwest Airlines lidmašīnā Boeing 727 ar reisa numuru 305, kas devās maršrutā no Portlendas uz Sietlu, un apsēdās sēdvietā ar numuru 18C. Biļete tika iegādāta uz Dena Kūpera vārda, taču plašākai sabiedrībai šis cilvēks kļuva zināms kā D. B. Kūpers (par to, kāpēc — lasi drusku tālāk rakstā). Apsēžoties krēslā, viņš pasūtīja burbonu un kādu gāzētu dzērienu. Aculiecinieki saka, ka viņš bija aptuveni 45 gadus vecs, ģērbies tumšā uzvalkā, baltā kreklā un melnā kaklasaitē, un tā ģērbšanās stils radīja iespaidu, ka Kūpers varētu būt uzņēmējs vai kāda augsti stāvoša persona.
Lidmašīna pacēlās gaisā plkst. 14:50 bez nokavēšanās, kā arī bija ieplānots. Neilgi pēc pacelšanās, Kūpers nodeva zīmīti Florencei Šafnerei, stjuartei, kas atradās viņam vistuvāk. Šafnere, savukārt, nodomāja, ka tas ir kāds vientuļš uzņēmējs, kas vienkārši vēlas iepazīties, un zīmītē, visticamāk, ir viņa telefona numurs, tāpēc viņa nepievērsa tam īpašu uzmanību un ielikta zīmīti somā. Uzsvēršu, ka tieši šis atgadījums ir zināms fakts un šeit nevar būt citu interpretāciju vai citādākas notikuma gaitas, tāpēc es noteikti necenšos apstrīdēt šī stāsta fragmenta patiesumu, bet tas, kas man šķiet drusku savādi, ir stjuartes rīcība vai drīzāk — rīcības neesamība. Man šķiet, ka tīri intuitīvi jebkura cilvēka pirmā doma, kad tam iedod kādu papīra lapiņu, būtu izpētīt un izlasīt to, nerunājot jau par situāciju, kad tu atrodies lidmašīnā, to lapiņu iedod pasažieris un tu esi daļa no gaisa kuģa apkalpes. Es neesmu informēts, vai stjuartēm ir pienākums kaut kā reaģēt uz šādām zīmītēm, bet es iedomājos par tādiem gadījumiem kā, piemēram, ja nu pasažierim ir slikti un viņš nevar parunāt? Ja nu viņš vienkārši ir mēms? Ja nu viņš ievēro, ka kādam no pasažieriem ir ierocis vai cits bīstams priekšmets, un viņš grib par to neuzkrītoši pabrīdināt stjuarti, lai nesaceltu paniku vai neapdraudētu sevi? Pieņemu, ka tā ir kaut kāda neveiksmīga apstākļu sakritība, taču, tā kā šī metode nenostrādāja, Kūperam nācās improvizēt — viņš paliecās uz stjuartes pusi un iečukstēja tai ausī, ka viņa portfelī atrodas bumba, un lika viņai apsēsties krēslā, kas atradās tieši blakus viņam.
Šafnere apsēdās un klusi jautāja, vai var apskatīt bumbu. Kūpers atvēra koferi. Stujarte tajā ieraudzīja 8 sarkanus cilindrus, savienotus ar degauklu, un kaut ko, kas izskatījās pēc lielas, cilindriskas baterijas.
Aizverot koferi, Kūpers pateica Šafnerei, ka vēlas $200’000 (mūsdienās tie būtu pielīdzināmi aptuveni $1.4 milj.), četrus izpletņus un automašīnu ar aviācijas degvielu, kas tos sagaidīs Sietlā un uzpildīs gaisa kuģi, lai varētu lidot tālāk. Stjuarte nodeva Kūpera ziņu pilotiem un, kad atgriezās atpakaļ, tam uz acīm bija uzliktas melnas saulesbrilles.
Šafnere vēlāk viņu raksturoja kā mierīgu, pieklājīgu, ar labi attīstītu runas prasmi un nepavisam neatbilstošu tipiska nolaupītāja stereotipiem.
Lidaparāta kapteinis Viljams A. Skots sazinājās ar Sietlas-Takomas lidostas gaisa satiksmes kontroli, kas, savukārt, informēja vietējās un federālās varas iestādes. Pārējiem 35 lidmašīnā esošajiem pasažieriem tika paziņots, ka viņu ierašanās Sietlā nedaudz aizkavēsies «nelielu mehānisku ķibeļu dēļ». Aviokompānijas prezidents Donalds Nīrops piekrita nolaupītāja prasībām, atļāva samaksāt izpirkuma maksu un lika visiem darbiniekiem pilnībā sadarboties ar nolaupītāju, ievērojot viņa prasības. Lidmašīna aptuveni divas stundas riņķoja ap lidostu, lai dotu Sietlas policijai un FIB pietiekami daudz laika, lai sagatavotu Kūpera pieprasītos izpletņus un naudu.
Pa to laiku, Kūpers pasūtīja otru burbona glāzi, vēl vienu gāzētu dzērienu un palūdza sagatavot pusdienas visiem lidmašīnas apkalpes locekļiem. FIB aģenti, savukārt, savāca izpirkuma naudu no vairākām Sietlas apgabalā esošajām bankām — 10’000 gab. nemarķētu $20 banknošu, un uztaisīja fotogrāfijas katrai no tām.
Plkst. 17:39, vairāk kā stundu pēc saulrieta, lidmašīna nosēdās Sietlas-Takomas lidostā. Kūpers lika kapteinim Skotam noparkot to izolētā, labi apgaismotā vietā perona zonā, un aiztaisīt visas logu žalūzijas, tādējādi pasargājoties no potenciālajiem policijas snaiperiem. Kāds no aviokompānijas darbiniekiem nogādāja somu ar naudu un izpletņus līdz lidmašīnai, kurus saņemot, Kūpers atbrīvoja visus gaisa kuģa pasažierus, Šafneri un vecāko stjuarti Alisi Henkoku. Pēc degvielas uzpildes, Kūpers lika kabīnē esošajiem pilotiem pacelt lidmašīnu gaisā un doties Mehiko virzienā, lidojot ar minimāli iespējamo ātrumu (185 km/h), ne augstāk par 3 km, kā arī instruēja lidaparāta šasiju saglabāt tādā stāvoklī, kādā tā ir paceļoties un nolaižoties, spārnu atlokus pavirzīt uz leju par 15 grādiem, un atstāt kabīni bez spiediena (piedodiet par sliktu tulkojumu no vārda «unpressurized»).
Otrais pilots pabrīdināja Kūperu, ka lidojot ar šādu konfigurāciju, degvielas pietiks aptuveni 1’600 kilometriem, kas nozīmēja, ka būs nepieciešama vēl viena degvielas uzpilde, lai sasniegtu Mehiko. Kūpers ar lidmašīnas apkalpi apsprieda iespējas un vienojās par Reno, Nevadas štatā, kā degvielas uzpildes pieturu. Kūpers arī norādīja, ka lidmašīnai jāpaceļas ar atvērtām aizmugurējām izejas durvīm un izbīdītām kāpnēm. Aviokompānijas Northwest Airlines personāls iebilda, sakot, ka tas nav droši, taču D.B. Kūpers nepakļāvās un teica, ka viņš vienalga atvērs durvis tad, kad lidmašīna būs gaisā.
Atpakaļ gaisā, virzienā uz Mehiko
Aptuveni plkst. 19:40 lidmašīna kopā ar Kūperu un četriem apkalpes locekļiem atstāja lidostu un, esot jau gaisā, Kūpers jautāja uz gaisa kuģa palikušajai otrai stjuartei, lai tā parāda, kā atvērt aizmugurējās durvis, un lika tai doties uz kabīni pie pārējiem un gaidīt aiz aizvērtām durvīm. Šī pati stjuarte arī manīja Kūperu kaut ko apsienam ap vidukli — iespējams, somu ar naudu. Apmēram plkst. 20:00 kabīnē iedegās brīdinājuma gaisma, kas liecināja, ka tika aktivizētas pakaļējās gaisa kāpnes. Piloti salona domofonā jautāja, vai Kūperam nepieciešama palīdzība. Kūpers pacēla salona tālruni un atbildēja: «Nē». Šis bija pēdējais no Kūpera dzirdētais ziņojums.
Apkalpe drīz vien pamanīja gaisa spiediena maiņu, kas liecināja, ka pakaļgala durvis ir atvērtas. Ap plkst. 20:13 lidmašīnas astes daļa pēkšņi sakustējās augšup, kas liecināja par to, ka Kūpers, iespējams, no tās ir izlēcis.
Plkst. 22:15 Boeing 727 nolaidās Reno lidostā. FIB aģenti, karavīri, šerifa vietnieki un Reno policija ielenca reaktīvo lidmašīnu, jo vēl nebija līdz galam droši, ka Kūpers vairs neatrodas uz klāja, taču pēc lidaparāta apsekošanas ātri kļuva skaidrs, ka Kūpera tiešām tajā vairs nav.
Izmeklēšanas process
FIB aģenti uz lidmašīnas klāja atrada 66 neidentificētus pirkstu nospiedumus, Kūpera melno kaklasaiti, kaklasaites klipsi un divus no četriem izpletņiem, kā arī tika uzzīmēta pirmā lidmašīnas nolaupītāja skice jeb fotorobots.
Vietējā policija un FIB aģenti nekavējoties sāka nopratināt iespējamos aizdomās turamos. Viens no pirmajiem bija kāds Oregonas iedzīvotājs vārdā D. B. Kūpers, kuram iepriekš bija fiksēti nelieli, nenopietni likumpārkāpumi, ar kuru Portlendas policija sazinājās cerot, ka tas arī lidmašīnas nolaupīšanā ir izmantojis savu īsto vārdu, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka šim indivīdam nav nekādas saistības ar šo noziegumu. Taču kāds vietējais reportieris vārdā Džeimss Longs pieļāva kļūdu — viņš bija sapratis, ka D. B. Kūpers (tas pats no Oregonas, kuru ātri vien atzina par nevainīgu) ir lidmašīnas nolaupītāja pseidonīms, un nopublicējis rakstu, nosaucot nolaupītāju par D. B. Kūperu, kā rezultātā šis vārds kļuva visizplatītākais presē lietotais nolaupītāja pseidonīms, lai gan biļete tika iegādāta uz Dena (nevis D. B.) Kūpera vārda.
Neviens no kuģa apkalpes patiesībā nav redzējis Kūperu izlecam no lidmašīnas, kas arī ir visai ticami, ņemot vērā to, ka ārā bija totāla tumsa, lija lietus un debesis pārklāja mākoņi. Tieši šis faktors spēlēja lielu lomu izmeklēšanā — FIB un policijai bija grūti paredzēt, kurā vietā nolaupītājs varētu piezemēties, kas sarežģīja meklēšanu, un vai tas vispār paspēja atvērt izpletni un izdzīvot? FIB aģentu komanda, 200 karavīru, brīvprātīgie civilie iedzīvotāji un daudzi citi iesaistījās meklēšanā, taču tas nedeva nekādus rezultātus.
Tika meklētas arī banknotes, kuras tika izsniegtas Kūperam. Tika publicēti banknošu sērijas numuri, tika nodota informācija kazino un citām iestādēm, kas regulāri apgroza lielu skaidras naudas apjomu, taču arī tas nenoveda pie rezultāta — neviena no banknotēm netika atrasta.
Tikai pēc vairākiem gadiem, 1980. gada februārī, astoņus gadus vecs Braijens, devies atpūtā pie Kolumbijas upes kopā ar savu ģimeni, rokot smiltis, atrada trīs pakas ar banknotēm, kuras jau bija pietiekami sadalījušās, taču joprojām bija apsietas ar gumiju. FIB vēlāk apliecināja, ka tā tiešām ir daļa no banknotēm, kas tika izsniegtas Kūperam, par ko liecināja ne tikai sērijas numuri, bet arī secība, kādā banknotes atradās pakā — tās bija sakārtotas tieši tādā secībā, kādā tās bija izsniegtas. Bet arī tas radīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu — kādā veidā banknotes nokļuva līdz šai vietai, kādā veidā tās atdalījās no pārējām naudas pakām, un kāpēc atrastajās pakās iztrūka dažas banknotes. Teorijas un pieņēmumi bija dažādi, bet neviena no izvirzītajām hipotēzēm līdz šai dienai pilnībā neizskaidro situāciju un nesniedz konkrētas atbildes uz jautājumiem.
2016. gada 8. jūlijā FIB paziņoja, ka izbeidz Kūpera lietas izmeklēšanu. Visi savāktie pierādījumi un lietas materiāli ir publiski pieejami. Neviena no atlikušajām 1’970 banknotēm joprojām nav atrasta.
Pārdomas un jautājumi
Iedziļinoties šajā lietā, man rodas sekojoši jautājumi:
- Kāpēc Kūpers izvēlējās nolaupīt tādu reisu, kurš veic lidojumu tumsā? Lēkt no lidmašīnas ar izpletni pilnīgā melnumā un sliktos laikapstākļos — tā ir absolūti neapdomāta pārgalvība, kas varētu liecināt par to, ka viņam noteikti nebija pieredzes šādu noziegumu veikšanā vai viņš nekad iepriekš nebija lēcis ar izpletni. Taču no otras puses — viņš zināja kā uzvilkt un operēt ar izpletni, ko cilvēks bez pieredzes noteikti nezinātu un diezvai lēktu ārā, pavisam noteikti garantējot savu nāvi. Arī viņa apģērbs nebija tādai videi piemērots. Starp citu, nianse, ko es neminēju rakstā — rezerves izpletnis, ko viņš bija paņēmis līdzi, bija mācību izpletnis, kas patiesībā pat nefunkcionēja, un pēc speciālistu teiktā jebkurš, kuram ir kaut elementāra pieredze izpletņlēkšanā, to momentāli varētu pamanīt. Tas tomēr liek domāt, ka Kūpera pagātna nav saistīta ar militāro vai kādu citu sfēru, kurā lēkšana ir izpletni būtu piemērojama.
- Bet šeit atkal jāatgriežas pie fragmenta, kad Kūpers ļoti precīzi noformulēja savas prasības attiecībās pret lidmašīnas šasijas, spārnu atloku stāvokli utt. Varbūt viņš tomēr bija kaut kādā ziņā saistīts ar aviāciju. Bijušais pilots? Pieredze armijā?
- Vai pastāv iespēja, ka viņš neizdzīvoja, kā rezultātā viņa ķermenis bioloģiski degradējās, to apēda meža dzīvnieki vai tamlīdzīgi? Taču te atkal ir koks ar diviem galiem — mirstīgās atliekas (skeletu) jebkurā gadījumā FIB aģentiem vajadzētu atrast, ja vien tika meklēts pareizajā vietā, bet zinot to, ka tajā apkārtnē mežs bija visai blīvs un grūti pieejams, kā arī nebija precīzi zināma teritorija, kurā Kūpers varētu piezemēties, iespējams, ka skelets vienkārši netika pamanīts.
- Kas patiesībā bija D. B. Kūpers? Pārgalvīgs un pārdrošs indivīds, kura motīvs bija ne tikai tikt pie naudas, bet arī «izbaudīt dzīves garšu», meklēt piedzīvojumus un izdarīt to maksimāli eksotiskā veidā? Vai arī izglītots, harizmātisks uzņēmējs, par kuru alkatība un naudas kāre ņēma virsroku, kas arī pamudināja viņu veikt šādu noziegumu?
Kā var cilvēks izlēkt no lidmašīnas ar naudas somu un pazust it kā tas būtu noslaucīts no zemes virsmas? It kā tas nekad neeksistētu…
2008. gadā tika atrastas izpletņa atliekas, kas šķietami nākušas no Kūpera izmantotā izpletņa, taču arī šajā gadījumā viss nebija tik vienkārši un nerada pārliecību.
Kas notika patiesībā un kas bija D. B. Kūpers? To mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim.