Cilvēki ir sabiedriski radījumi, tāpēc mums ir spēcīga vajadzība mijiedarboties un komunicēt ar citiem cilvēkiem, piederēt kaut kam, kādai sociālai grupai. Un ko sociālie tīkli mums dod? Tieši šo iespēju mijiedarboties, komunicēt un uzturēt kontaktus. Padomājiet, cik bieži jūs uzzināt, ka kāds ir saderinājies, kādam piedzimis bērns, kādam ir jauns darbs un jauni sasniegumi karjerā, kāds aizceļojis uz siltajām zemēm, kāds paēdis vakariņas paranormāli krutā restorānā… Un to visu mēs uzzinām Feisbukā, Instagramā u.c. sociālajos tīklos.
Kādam ir iebildumi pret to, kā Facebook ievāc un apstrādā mūsu datus? Droši dzēs ārā savu kontu, un novēlu Tev veiksmi uzzināt par savu draugu, paziņu, radinieku u.c. cilvēku jaunumiem mūsdienu pasaulē, kad visi ir tik aizņemti, ka bieži vien mēs gadu nepārtraukti runājam ar kādu, ka vajadzētu beidzot satikties, bet tā tas arī nekad nenotiek, jo nevienam nav laika. Zināma situācija, vai ne? Faktiski, neatrodoties sociālajos tīklos, ir pilnīgi saprotams, ka kāds varētu justies izolēts vai kaut kādā ziņā atrauts no pasaules un sabiedrības.
Vai esam gatavi atteikties no nelielas privātuma devas, lai saglabātu savas sociālās saiknes? Pilnīgi noteikti, neskatoties pat uz to, ka mēs visi zinām (vai pavisam noteikti — vismaz nojaušam), ka mūsu dati tiek ievākti, strukturēti, glabāti, analizēti un pārdoti. Bet, jo mazāk iedziļināmies un mazāk zinām par to, kas notiek aizkulisēs, jo vieglāk ir pievērt acis un vienkārši turpināt apmierināt savu absolūti normālo tieksmi socializēties.
Bet kur ir problēmas būtība? Mēs līdz galam nezinām, kādus datus par mums zina dažādi uzņēmumi, un arī pilnībā neizprotam un reizēm pat nespējam iedomāties, kādos veidos šie dati tiek ievākti. Esat kādreiz pieprasījuši Google, Tinder, Facebook, WhatsApp, Waze vai kāda cita sociālā tīkla, vietnes, aplikācijas vai platformas ievāktos datus par sevi? Liela daļa cilvēku (ieskaitot mani pašu) ir pārsteigti, uzzinot, ka šīs kompānijas par viņiem zina pat to, ko viņi nekad nav atklājuši šajās platformās, kā arī ievākto datu apjoms bieži vien ir iespaidīgs. Iespēja apkopot datus no dažādiem avotiem, analizēt tos visdažādākajos veidos, lai atklātu vairāk un vairāk informācijas par mums, liecina par šiem uzņēmumiem pieejamām ļoti sarežgītām, progresīvām un inteliģentām datu analīzes metodēm.
Varbūt kāds zina un atceras gadījumu netālajā 2012. gadā, kad veikals Target no ievāktajiem datiem spēja «salikt kopā puzles gabaliņus» un paredzēt, ka tīņu vecuma meitene bija stāvoklī vēl pirms viņas vecāki par to uzzināja? Mēs ikdienā sniedzam par sevi krietni vairāk datu, nekā nojaušam, un par mums arī ievāc krietni vairāk datu, nekā mums šķiet.
Man patīk runāt par privātumu, man patīk informēt cilvēkus par tā nozīmīgumu, man arī patīk ievērot privātumu, ko es cenšos darīt ikdienā. Sen esmu atteicies no Google Drive, Google Contacts, Google meklētāja izmantošanas, Android telefoniem, esmu lielu daļu slēgtā koda programmatūras nomainījis pret atvērtā koda programmatūru, es pat esmu tas cilvēks, kas katrā apmeklētajā mājaslapā klikšķina uz papildus sīkdatņu iestatījumiem, lai piekristu tikai nepieciešamāko sīkdatņu izmantošanai. Es sen esmu pielāgojis Firefox pārlūku ar spraudņiem un kustomizētu konfigurāciju, lai pēc iespējas efektīvāk pasargātu sevi pret datu ievākšanu. Es nelietoju Rimi, Maxima Paldies, Neste, Statoil un jebkādas citas atlaižu kartes. Hell, pat mana meitene lieto DuckDuckGo ar hardened Firefox, un mana 7 gadus jaunā audžumeita lieto portatīvo datoru ar Linux.
Bet reizēm… Un patiesībā nevis reizēm, bet pēdējā laikā arvien biežāk un biežāk, man sāk šķist, ka privātums ir miris, un ka šī nebeidzamā cīņa ir zaudēta. Neskatoties uz to, cik lielu uzmanību es pievēršu šīm lietām katru dienu, ir sajūta, ka es vienmēr palieku zaudētājos, jo ik pa laikam mani atkal pārsteidz aizdomīgas reklāmas ar ļoti specifiskiem, acīmredzami uz mani tendētiem piedāvājumiem utt. Un vēl viens fakts, kas privātumam arī absolūti nekādīgi nepalīdz, ir tas, ka dažādu tīklam pieslēgtu viedierīču skaits mūsdienās palielinās arvien straujāk. Nav arī noslēpums, ka šādas viedierīces bieži vien atvieglo mūsu ikdienu vai arī gluži vienkārši ir neizbēgamas mūsdienu laikmetā. Kāpēc gan neiegādāties veļasmašīnu un ledusskapi, ja drēbes mazgāt veļasmašīnā ir ērtāk nekā ar rokām, un turēt produktus ledusskapī ir krietni produktīvāk nekā likt tos maisiņos un kārt ārā pa logu? Šīs ierīces atvieglo mūsu sadzīvi. Un tieši tāpat ir ar dažādām viedierīcēm, kuras ir spējīgas ievākt datus par mums — viedpulksteņi, mobilie telefoni, datori, planšetes, televizori… Bet es domāju, ka absolūtajam vairākumam cilvēku nebūs pārsteigums, ka šīs ierīces ir ne tikai spējīgas mūs izspiegot, bet to arī dara.
Taču pavisam nesen es uzdūros interesantam materiālam par to, ka pat mūsu telefonos esošais žiroskops ir potenciāls drauds mūsu privātumam. Īsumā sakot — žiroskopi ir pietiekami jutīgi, lai tie spētu uztvert akustiskos signālus telefona tuvumā. Lai arī uztvertie signāli ir ļoti zemas frekvences (zem 200 Hz), apstrādājot tos un izmantojot mašīnmācīšanos jeb mākslīgo intelektu, ir iespējams identificēt runātāja sacīto. Tā kā Android un iOS telefoniem nav nepieciešamas kādas īpašas piekļuves tiesības, lai izmantotu žiroskopu (atšķirībā no piekļuves mikrofonam), mājaslapas un aplikācijas var potenciāli to izmantot, lai noklausītos telefona tuvumā esošo cilvēku sarunas.
Bet kādas ierīces vēl var negatīvi ietekmēt mūsu privātumu?
- Putekļsūcējs. Jā, putekļsūcējs. Piemēram, Roomba iRobot i7+, tīrot tavu dzīvokli vai māju, spēj izveidot un saglabāt tās telpu plānojumu. Protams, šāds telpu plāns var ierīcei būt noderīgs, lai efektīvāk un ātrāk uzsūktu putekļus, mazāk skrienot sienās un mēbelēs, taču i7+ spēj ar šo telpu plānu dalīties arī ar citām ierīcēm. Priekš kam? Bet no otras puses — par ko brīnīties, ja tas tika izstrādāts sadarbībā ar pasaules lielāko spiegu — Google?
- Automašīnas. Varbūt esat informēti, ka lidmašīnās ir tāda lieta, ko sauc par «black box», kas ieraksta un saglabā dažādus lidojuma datus, lai pēc tam (piem., aviokatastrofas gadījumā), tos varētu analizēt. Līdzīgas ierīces ir arī automašīnām. Nemācēšu teikt, vai visām, jo neesmu auto eksperts, taču šīs ierīces sauc par EDR jeb «event data recorder». EDR var ierakstīt un uzglabāt informāciju par mašīnas ātrumu, lokāciju, ceļa seguma kvalitāti, šofera rīcību (piem., stūres rata pozīciju, virzienrādītāju stāvokli, bremzes un gāzes pedāļa stāvokli utt.) un citus datus. Ja šie dati tiek sūtīti auto ražotājiem, kas to lai zina, vai tie netiek pārdodi vai kādā citā veidā izplatīti, turklāt nav teikts, ka tie tiek uzglabāti pietiekami droši un ir pasargāti no kiberuzbrukumiem.
- Austiņas. Zināji, ar ko austiņas atšķiras no mikrofona? Austiņas pārveido elektrisko signālu par skaņas impulsiem, taču mikrofoni pārveido skaņu par elektrisko signālu. Un, ja tu iespraudīsi austiņas sava datora mikrofona ligzdā, tu varēsi tās izmantot kā (ne visai kvalitatīvu, bet tomēr) mikrofonu. Un nav noslēpums, ka daudziem moderniem portatīvajiem datoriem ir tikai viena ligzda, kas ir universāla — tajā iesprausta ierīce var funkcionēt gan kā austiņas, gan kā mikrofons. Secinājumus varam izdarīt paši.
- Elektriskās zobu birstes. Jā, tagad eksistē pat tādas zobu birstes, kuras ar telefona aplikācijas palīdzību saglabā tavus zobu tīrīšanas paradumus, saglabājot ikvienu kustību, lai vēlāk attēlotu tev pārskatāmu «zobu tīrīšanas karti» un ieteiktu tev, kā tīrīt tos efektīvāk. Šādas zobu birstes citās valstīs piedāvā arī dalīties ar šiem datiem ar tavu zobārstu, un varbūt ar vēl kādu, par ko mēs nezinām.
- Viedie skaļruņi. Piemēram, tādi kā Amazon Alexa. Vai zināji, ka tevis uzdotos jautājumus, iespējams, klausās arī dzīvi cilvēki?
Rezumējot visu, var secināt, ka privātums ir ievērojami mazinājies jaunu tehnoloģiju un viedo ierīču ienākšanas un izmantošanas dēļ. Šīs ierīces pēc savas būtības ir veidotas datu vākšanai, glabāšanai un kopīgošanai, un, ja gala patērētājs nav izglītots par savām tiesībām, par privātumu, par ierīces iespējām un funkcijām, tad ir visai neiespējami šo privātumu garantēt un nodrošināt.
Citi faktori, kas šo veicina, ir globālā tīmekļa un interneta lietotāju bezatbildīgā attieksme vai nevērība, nevēlēšanās iedziļināties. Uzņēmumu vēlme gūt peļņu no datu ievākšanas, koplietošanas un pārdošanas vēl vairāk samazina mūsu kolektīvo un individuālo privātumu. Diemžēl, bet mūsdienu interneta lietotājiem nevajadzētu privātumu uzskatīt par garantētām un aizsargātām tiesībām, lai arī tās ir ierakstītas pat Latvijas Republikas Satversmē.