Ko es sapratu no darba izglītības iestādē

Iepriekš 4 gadus strādājot skolā, visai bieži Feisbukā dalījos ar informāciju par to, kas tur notiek, kā iet man un kā iet skolēniem. Bet tie parasti bija atsevišķi raksti par atsevišķiem gadījumiem, taču nekad līdz šim nav sanācis piesēsties pie datora, sakopot domas un uzrakstīt visaptverošu rakstu par manu (varbūt subjektīvo un ne īpaši lielo, bet tomēr) pieredzi un skatījumu uz to, kas notiek izglītības sektorā.

Vēlreiz uzsvēršu, ka mana 4 gadus ilgā pieredze skolā pavisam noteikti nav uzskatāma par superlielu pieredzi, kā arī esmu strādājis tikai vienā izglītības iestādē, kurā mācās jaunieši, nevis pieaugušie (taču tieši par jauniešiem es arī gribu pastāstīt), tāpēc ņemiet vērā, ka mana pieredze noteikti nav visu cilvēku vai pat visu pedagogu pieredze, kā arī tā var būt visai šaura un vienpusīga, tā kā, kā saka, take it with a grain of salt.

Man arī gribas būt godīgam un absolūti neatkarīgam savā viedoklī, jo katrs var izlasīt manis teikto un pēc tam interpretēt to kā vēlas, piekrist vai nepiekrist tam. Taču par visu pēc kārtas…

Pirms darba izglītības iestādē, savu iepriekšējo profesionālo dzīvi esmu pavadījis pa lielam IT nozarē, strādājot īsu brītiņu kādā datortehnikas servisā Liepājā, tad pasniedzot pieaugušajiem dažādus ar IT saistītus kursus un apmācības dažādos izglītības centros un koledžās, kopš 2007. gada darbojoties kā pašnodarbinātais, kā arī pēcāk — strādājot par IT un IS administratoru Saldus novada pašvaldībā. Un tajā laikā es absolūti nevienā brīdī neesmu domājis vai pat apsvēris ideju, ka kādreiz varētu full-time strādāt skolā, taču, fast forward and here I am. Es attopos strādājot profesionālajā vidusskolā, pasniedzot gan tādus vispārējās izglītības priekšmetus kā informātika, gan arī dažādus profesionālos priekšmetus, kas jau konkrētāk ir saistīti ar kiberdrošību, datortehnikas remontu un apkopi, datortīkliem, Linux operētājsistēmu, digitālo kriminālistiku, pa vidu tam visam vadot arī kiberdrošības un multimēdiju/foto pulciņu, rīkojot konkursus un filmu vakarus, gatavojot skolēnus dažādiem konkursiem utt.

Sākās viss ļoti forši. Bija sajūta, ka spēšu kaut nedaudz mainīt mūsu mazo pasauli un jauniešu dzīvi uz labo pusi, padarot viņu ikdienu foršāku un produktīvāku, jo pilnīgi un galīgi piekrītu, ka jaunatne ir ne tikai mūsu valsts, bet arī pasaules nākotne. Laiki mainās, viss strauji attīstas un tikai jaunie ir tie, kas ir spējīgi un pietiekami enerģiski, lai ietu tam visam līdzi. Taču, lai sasniegtu kaut ko skolā vai profesionālajā dzīvē, ir nepieciešama salīdzinoši liela izturība, motivācija un, ne mazāk svarīgi — emocionālā stabilitāte un mentālā veselība.

Jebkurš, kurš ir kaut nedaudz iemetis aci tajā, kas notiek ar depresiju jauniešu vecumā, piekritīs, ka pēdējos gadu desmitos ne tikai depresija, bet arī dažādas citas psiholoģiska rakstura problēmas pārņem jauniešus arvien vairāk un vairāk. Apzinoties šo situāciju un pašam dzīvojot ar depresiju jau aptuveni 15 gadus, pats no savas pieredzes un kļūdām saprotu, cik ļoti svarīgi ir būt ne tikai fiziski, bet arī mentāli veselam, jo, lai arī cik ļoti negribētos tam ticēt, depresija, it sevišķi tās smagas izpausmes gadījumā, var ietekmēt pilnīgi jebkuru dzīves aspektu un šad tad arī izjaukt visus tavus plānus attiecībā uz skolu, nākotni utt. Tieši tādēļ viens no maniem pašiem pirmajiem mērķiem bija saprast situāciju esošo skolēnu vidū, kā arī radīt tiem tādu vidi, kurā tie jūtas labi un vēlas nākt uz skolu. Ar to es arī sāku.

Un te nu ir pirmais aplauziens un arī neliela vilšanās… Pirmā lieta, ko es darīju — izsūtīju visiem skolēniem eKlasē vēstuli ar saiti uz aptauju, kuru katrs varēja aizpildīt anonīmi. Aptauja bija par jauniešu mentālās veselības pašnovērtējumu, pašsajūtu skolā, cik ļoti tiem gribas vai negribas nākt uz skolu, kāpēc tas tā ir, utt. Šajā sakarā es nekad neesmu bijis akls un vienmēr esmu zinājis, ka jauniešu vidū situācija ar šo lietu ir visai slikta, bet, kad es saņēmu atbildes, rezultāti pārsteidza pat mani. Es sajutos ļoti nelaimīgs par to, cik nenormāli, neticami, neiedomājami liela skolēnu daļa novērtēja savu pašvērtējumu un pašsajūtu zem vidējā līmeņa. Tajā brīdī man šķita, ka tā ir primāra lieta, kas jāadresē, lai, pirmkārt, jaunieši justos labāk vienkārši tāpēc, ka arī viņi ir cilvēki, bet otrkārt, ja jau mēs runājam par skolas reitingiem un eksāmenu rezultātiem, tad laba pašsajūta un stabilitāte noteikti atspoguļotos arī mācību sasniegumos, paceļot ne tikai savu, bet arī skolas akadēmisko līmeni.

Kur tad bija tas aplauziens, jūs jautāsiet? Kad es par šo izstāstīju pedagogu sapulcē, viss, ko es saņēmu, ir aizrādījums, ka es esmu šo darījis, nesaskaņojot ar kādu kolēģi, jo tas taču ir viņa uzdevums. Šajā brīdī es jutos sagrauts. Skatoties uz aptaujas rezultātiem un tai pat laikā dzirdot pārmetumus par to, ka es atļāvos vienkārši pakomunicēt ar skolēniem, es nespēju noticēt, ka kādam tas bija svarīgāk nekā atvērt acis, pamosties, izlīst no miglas un saprast, ka problēma tiešām ir milzīga.

Es visai labu laiku nevarēju tikt tam pāri. Es vienkārši atteicos ticēt, ka kādam var absolūti nerūpēt dzīvu cilvēku pašsajūta. Šis bija pirmais demotivējošais gadījums, kas man lika nojaust, kur es atrodos un kas notiek.

Patiesībā es drusku samelojos. Šis bija mans otrais aplauziens. Ziniet, kāds bija pirmais? Pašā pirmajā dienā, kad ierados skolā, man pateica «tādās drēbēs tu uz skolu nenāksi». Man laikam jau tajā brīdī vajadzēja saprast, ka šis ir «red flag», un ne jau tāpēc, ka es būtu baigi aizvainots par to, ka kādam nepatīk tas, kā es ģērbjos, bet tāpēc, ka tas man lika saprast, ka šī, visticamāk, ir iestāde, kurā visiem māca būt vienādiem, pelēkiem, ne ar ko neatšķirties un nebūt unikāliem. Katra cilvēka ģērbšanās stils, lai arī kāds tas būtu, ir viens no pašizpausmes līdzekļiem, un es nekad neesmu sapratis, kāpēc tas kādam varētu traucēt. Jāatzīst, ka nav foršs sākums. Bet es biju baigā haipā un kaut kā par to ilgi nedomāju, un turpināju darīt to, kas jādara.

Bet uz ilgu laiku man to aizmirst neizdevās, jo ātri vien ievēroju, ka ne tikai personālam, bet arī skolēniem tiek aizrādīts par treniņbiksēm, kapučjakām (hūdijiem) un atsevišķiem apaviem. Manuprāt, ja kādam nav saprotams, kāpēc kāds kaut ko dara tā vai šitā, vai kāpēc kāds ģērbjas tā vai šitā, tad tā ir tikai un vienīgi to pašu cilvēku šaurais redzesloks un absolūta nespēja saprast, ka katrs ir individualitāte. Nerunājot jau par gadījumiem, kad skolēni acīmredzami izskatās tā, ka viņu vecākiem tiešām, tiešām nav finansiālu līdzekļu iegādāties «atbilstošas» drēbes, lai arī kādas tās būtu… Es neaugu nabadzībā, bet ne es, ne mani vecāki nekad nav bijuši bagāti, bet es vienmēr atceros sētas puikas, ar kuriem bērnībā pavadīju daudz laika, un arī tie bija saģērbti kā nu kurš, taču, neskatoties uz to, viņi man nebija sliktāki draugi. Vai tad cilvēkam treniņbiksēs nav tiesību uz to pašu bezmaksas izglītību, kā cilvēkam džinsos? Kāds ir izmainījis konstitūciju?

Ok, jāatzīst, ka šajā brīdī jūtos jau mazliet morāli noguris, rakstot šo rakstu. Joprojām nesaprotu, kā kaut kads tāds var notikt 21. gadsimtā. I just can’t wrap my head around it.

Lai vai kā, es centos maksimāli daudz runāt ar jauniešiem, izprast tos, lai arī ne katrs man uzticējās. Būdams pēc dabas «ne pārāk pareizs», es varu apgalvot, ka es tomēr vienmēr esmu bijis patiess pret viņiem. Iepazīstot jauniešus, es pirmā gada laikā esmu dzirdējis tādus stāstus par to, kas notiek ģimenē utt., ka kaut kādā brīdī man pašam palika par daudz. Tas bija kā vēl viens spēriens pa pakaļu, ka ir jāatver acis vēl plašāk un jāapzinās, cik bēdīga ir situācija.

Bet sekoja arī trešais aplauziens. Kādam no kolēgiem, sevišķi augstāk stāvošiem, nepatika, ka es ar šiem jauniešiem runājos. Kādēļ? Nav ne mazākās nojausmas. Acīmredzot, man bija jābūt tikai cilvēkam, kurš māca sist datoram pa taustiņiem, vispār neņemot vērā faktu, kā manās stundās jūtas skolēni. Es nestāstīšu detaļas, bet īsumā sakot, es saņēmu tiešu un nepārprotamu signālu, lai es pārtrauktu to darīt.

Pēc laika es sāku organizēt filmu vakarus. Nekad neesmu prasījis (un arī saņēmis) samaksu par to, bet esmu vairākus vakarus sēdējis skolā līdz plkst. 22:00 vai 23:00, uz projektora rādot jauniešiem filmas. Man neko no šī nevajadzēja un es to darīju labprātīgi, lai kopmītnēs esošajiem jauniešiem būtu vismaz kāda izklaide ziemas aukstajos un tumšajos vakaros. Apmeklējums bija dažāds. Ir bijuši 6 cilvēki, ir bijusi pilna klase, kad jauniešiem pat ir nācies sēdēt uz grīdas. Bija patīkama sajūta, ka kādam tas ir vajadzīgs.

Kā domājat, kas notika tālāk? Sekoja ceturtais aplauziens. Vienreiz, beidzot darbu ap plkst. 22:45 pēc kārtējā filmu vakara, es biju tik noguris, ka braucot mājās, aizmirsu aizslēgt skolas durvis. Telpu sakārtoju, pavadīju jauniešus ārā, izslēdzu gaismu, iekāpu mašīnā un aizbraucu. Atzīstu, mana vaina. Kļūdījos. Bet man lika atdot atslēgas, ko es arī izdarīju, kā rezultātā zaudējot pieeju telpai. Filmu vakari beidzās.

Bet arī šajā brīdī es vēl nebiju zaudējis motivāciju, kaut arī šķita, ka visi ir nostājušies pret mani. Bet es biju tik ļoti pārliecināts par to, ka tas, ko es daru, ir pareizi, ka man pat neinteresēja citu viedoklis.

Pēc kāda laika es sāku pētīt, kā labāk izkārtot mācību klasi, lai skolēni tajā justos labāk, ērtāk un arī produktīvāk apgūtu mācību vielu. Kādu vakaru, sēžot mājās, es izrakņāju internetu un atradu dažādus modeļus skolas solu izkārtošanai, vadoties pēc kuriem un ņemot vērā konkrētās telpas specifiku, pirms kādas stundas sākuma es palūdzu jauniešiem sakārtot solus citādāk. No vienas puses šāds solu un krēslu izkārtojums bija haotisks, kas radīja nepiespiestu, mazāk oficiālu gaisotni, bet tajā pašā laikā tas bija arī pārdomāts un izplānots ar nodomu. Jaunieši palīdzēja man visu sakārtot, bija ieinteresēti atrast savu jauno vietu, es novadīju kārtējo informātikas stundu un viss bija forši.

Kas notika tālāk? Yes, piektais aplauziens. Pēc neilga brīža no skolēniem dzirdēju, ka kāds pedagogs ir bļāvis, kas te ir par nekārtību un licis skolēniem fiksi sakārtot galdus atpakaļ. Ok, turpinam tālāk.

Kādā nejaušā dienā es gāju uz skolotāju istabu kaut ko izdrukāt uz kopētāja. Ieejot telpā, es ieraugu interesantu skatu. Pie visai paliela izmēra galda sēž viens skolēns un apkārt, ja nekļūdos, četri vai pieci skolas darbinieki. Un visi par kaut ko moralizē, visi māca tam skolēnam dzīvot. Kaut kādā brīdī es dzirdu totālu absurdu… Skolēnam liek kaut kā taisnoties, tas sāk teikt pirmos vārdus, pasaka teikumu un pretī saņem atbildi, lai viņš vispār te neizrunājas un paklusē.

Ar ko tas viss beidzās? Nākamajā dienā es to skolēnu uzaicināju atnāk pie manis parunāties. Jau no sākta gala bija skaidrs, ka, lai arī kādus mēslus tas ir savārījis, tāda izturēšanās un parodija par dialogu un problēmrisināšanu bija absolūti nepieņemama. Parunājoties ar skolēnu aci pret aci, es sapratu, ka tas ir absolūti normāls cilvēks ar vēsu skatījumu uz dzīvi. Jaunība, enerģija, idille, dzīve šodienai utt. Tas viss ir normāli. Es biju tāds pats. Daudzi bija tādi paši. Un par ko viņam tik ļoti uzbruka? Istabiņā bija atrasta marihuāna.

Ok, tagad drusku piebremzēsim. Teikšu uzreiz, es šeit neizteikšu savu pozīciju vai viedokli par vai pret marihuānu vai narkotikām kā tādām, bet es ar lielāko prieku izteikšu savu viedokli par problēmrisināšanu. Lai atrisinātu problēmu, pirms pārmest, rāt un pazemot, vajag varbūt saprast, kāpēc cilvēks lieto narkotiskas vielas? Bet kā tas skolēns centās kaut ko pateikt, neviens viņā neklausījās. Sakiet, lūdzu, kā var atrisināt problēmu, neiedziļinoties tās saknē un fundametālā iemeslā? Kad vairāki cilvēk vienpusēji tev uzbrūk, neļaujot izteikties, tas vairs nav dialogs. Un, ja nav dialoga, tad nav risinājuma. Spēks ir vārdos. Spēks ir attieksmē. Vajag runāt un izprast, nevis nosodīt un moralizēt. Un jā, šis bija mans sestais aplauziens par to, kā šeit risina problēmas. Nemaz nerunājot par faktu, ka kādu dienu skolēniem bija jāierodas uz obligātu sapulci skolas zālē, kurā tika uzaicināti policijas darbinieki, kuri iebiedēja skolēnus ar sodiem par smēķēšanu utt. Jā, kā gan risināt problēmas, ja ne ar varu un iebiedēšanu? Staļins zārkā apgriezās.

Septītais aplauziens? Šis ir interesanti. Kāds no izglītības iestādes darbiniekiem bezmaz dežūrēja pie izejas, ka tik tu nepalaid skolēnus 5-10 minūtes ātrāk no mācību stundas. Šis ir vislabākais piemērs tam, kā vajag atmazgāt valsts naudu, respektīvi, ja stundas viela ir izņemta 70 nevis 80 minūtēs, ir vienkārši truli jāturpina sēdēt un gaidīt, kamēr paiet 10 minūtes. Kas no tā iegūst? Es? Nē. Es tikai sēžu un degradējos. Skolēni? Nē, visa stundai paredzētā viela ir izņemta. Izglītības iestāde un valsts? Nē, tiem ir jāmaksā man par 10 minūtēm, kuras es sēžu. Ja kādam ir pretenzijas pret šo, pamēģiniet pēdējās mācību stundas pēdējās 10 minūtēs uzsākt jaunu tēmu, un paskatieties, cik skolēni būs tajā iedziļinājušies.

Mans darba stils vienmēr ir bijis pretrunīgs. Es uzskatīju, ka drīkst atrasties virsjakā skolas telpās, ja tev ir auksti. Manu godu un cieņu tas nekādi neaizskar, jo es neesmu cilvēks, kas citus vērtē pēc drēbju daudzuma, kas tiem ir mugurā. Es uzskatīju, ka skolēniem stundās vajag ļaut sarunāties. Bet te ir nianse — sarunāties, nevis traucēt. Tātad, ja tu māki sarunāties klusi un netraucēt pārējiem, dari to. Kāpēc? Tāpēc, ka, pirmkārt, tu pats esi atbildīgs par saviem mācību sasniegumiem un skolai tu neko neesi parādā, taču otrkārt, cilvēki ir sociālas būtnes. Ja kādam šķiet, ka komunikācija nav vitāla cilvēka funkcija, pasēdiet kādā istabā bez logiem, interneta, televīzijas, telefona un cilvēkiem, un esmu diezgan drošs, ka dažu diena laikā jūsu jumts sāks braukt. Kad tad lai jaunieši skolā komunicē ar draugiem, daudzus no kuriem viņi satiek tieši tur, skolā? Starpbrīžos? Tajās 10 minūtēs? Nesmīdiniet mani.

Un tā ir tikai daļa no maniem uzskatiem, kurus nekādi nespēja pieņemt mani kolēģi. Skaidrs, ka iet vienam pret plūsmu nav baigi viegli.

Labi, pietiks par to. Šie ir tikai daži gadījumi, kurus atceros visspilgtāk. Tagad no skolēnu skatpunkta…

Tad, kad tu ikdienā saskaries ar ko tādu, tu sāc domāt… Varbūt tas tomēr ir viens no iemesliem, kāpēc akadēmiskie sasniegumi nav tik augsti, kā gribētos? Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudz jauniešu izbeidz mācības priekšlaicīgi? Varbūt tāpēc, ka tos tikai māca dzīvot, gaida no tiem kaut kādus rezultātus, bet neviens neieklausās tajā, ko tu gribi teikt? Kā tu justos, ja no tevis prasītu tikai atzīmes un stundu apmeklējumu, būt te, būt tur, darīt šo un to, tai pat laikā apgriežot visas pārējās tavas vēlmes un tiesības izteikt savu viedokli? Kāpēc vispār skolas savos fundamentos ir tādas pašas, kādas tās bija gadsimtus atpakaļ? Mēs vairs labu laiku nedzīvojam pagātnē. Viss ir mainījies, tikai ne skolas. Disciplīna ir svarīga, jūs teiksiet. Bet starp disciplīnu un atklātu necieņu un pazemošanu ir ļoti smalka līnija.

Un nē, šajā visā stāstā man ir vienalga, par ko aizrādīja man, jo, acīmredzot, es strādāju absolūti nepareizi, neskatoties uz to, ka vienīgajā 2018. gadā, kad tika sarīkota labāko skolotāju apbalvošana, no 70+ kolēģiem skolēni ievēlēja tieši mani. Šajā stāstā bēdīgākais ir kas cits. Ir skolēns, kurš pavada, manuprāt, labākos, enerģiskākos savas dzīves gadus vietā, kur viss tevī tiek apspiests. Ja tu atrodi veidu, kā izpildīt stundas uzdevumu citādāk, par ko skolotājs nav iedomājies, boom! Tava atbilde ir nepareiza! Vai arī skolēns tiek apsūdzēts par to, ka to viņš nemaz pats nav pildījis. Nevainīguma prezumpcija šeit, šķiet, nedarbojas. Joprojām atceros, kāds hajs ar vecāku izsaukšanu uz skolu bija sarīkots par to, ka no portatīvā datora klaviatūras bija noplēsti divi taustiņi…

Sakiet man, lūdzu, tā ir visur? Vai vismaz vairākumā izglītības iestāžu? Un nesakiet man, ka es pārspīlēju. Es redzēju lietas pats savām acīm un dzirdēju pats savām ausīm. Kad tu dzirdi, ko tev raudot stāsta skolēns, un šausminies, kas notiek viņā ģimenē, tu saproti, ka atzīmes pavisam noteikti var pagaidīt. Šķiet, visai elementāra lieta, kuru jebkuram pedagogam vajadzētu saprast. Manā pieredzē tas tā nebija.

Kā kursa audzinātājs, es centos komunicēt ar vecākiem, pēc iespējas biežāk tos informēt par to, ko dara, kā jūtas un kā veicas viņu bērniem, bet, laikam ejot uz priekšu, es sāku to darīt retāk un retāk, līdz pārstāju rakstīt pavisam. Kāpēc? Tāpēc, ka jutu, ka man ir jābūt neīstam, nepatiesam. Es nedrīkstu rakstīt un teikt to, kā ir, jo savu personīgo viedokli es nedrīkstu paust. Un arī šis, acīmredzot, ir svarīgāks par patiesību. Bet man patīk būt tur, kur ir patiesība, taisnīgums un cilvēcība. Elementāra cieņa, sapratne, dialogs un atbalsts.

Kāpēc visā laikā, kad strādāju skolā, es nevienam skolēnam neesmu ierakstījis nevienu negatīvu piezīmi? Tāpēc, ka tas ir absolūti neproduktīvi, lieki un nevajadzīgi. Tiešām svarīgāk ir atrast skabargu citā? Tiešām svarīgāk ir tērēt enerģiju un laiku, rakstot piezīmi par to, ka skolēns stundā skaļi runā vai lieto mobilo telefonu, nekā uzrakstīt pozitīvu piezīmi, kurā tu izcel to labāko īpašību, kas tam cilvēkam ir? Kāda skolēnam ir motivācija censties, ja viss, ko tas saņem, ir nepārtrauka nosodījumu jūra? Kāpēc negatīvo piezīmju īpatsvars tik nenormāli pārsniedz pozitīvās piezīmes? Kaut kāda savstarpēja naida vairošana nekad neatrisinās problēmas. Problēmas atrisina dialogs un labā, pozitīvā izcelšana, apsveikšana ar labiem rezultātiem, paldies pateikšana par, varbūt, retā kārtā labu uzvedību mācību klasē.

Kad es biju tīnis un mācījos skolā, no skolas personāla man nebija neviena cilvēka, ar kuru parunāties. Viss, kas sakrājies iekšā, bija nodzerts garāžās ar draugiem. Es, nākot strādāt skolā, gribēju būt tāds skolotājs, kura man nebija. Braucot ar skolēniem pusdienās uz Hesburger, uz mani skatījās šķībi, jo es taču esmu skolotājs un tas taču ir skolnieks. Kā tad mēs kā tādi necilvēki vispār varam ārpus skolas sēdēt pie viena galda, vai ne?

Un nē, manī nav absolūti nekādu sāpju par sevi, ko man gribētos izkliegt. Bet kaut kādā brīdī man bija sakrājies pietiekami daudz sāpju par dzīvām būtnēm, kas ar sakostiem zobiem nāk uz skolu, tiek pazemoti, psiholoģiski un fiziski terorizēti kopmītnēs un skolas gaiteņos, ka man vienkārši pietrūka spēka. Es sapratu, ka tas, ko es daru, nevienam nav vajadzīgs. Šķita, ka absolūti visiem ir pilnīgi pretējs skatījums uz to, kādai jābūt skolai un skolas videi, skolas dzīvei. Es zinu, ka es centos un ieguldīju sevi pietiekami ilgi, bet kaut kādā brīdī pienāca punkts, kad salūzu arī es. Man pazuda motivācija. Es neredzēju jēgu. Es sapratu, ka es neko šeit neizcīnīšu, es nemainīšu pasauli un es nemainīšu neviena dzīvi. Un brīdī, kad es sapratu, ka esmu šeit bezjēdzīgs un nevajadzīgs, es pieņēmu lēmumu, turklāt, jāsaka, savas profesionālās dzīves labāko lēmumu, mainīt savu darba vietu.

Jā, šobrīd es jūtos kā no jauna piedzimis, bet brīžos, kad es cenšos iztēloties, kas notiek skolā (vai skolās?), es jūtos tā, it kā tie jaunieši būtu pamesti kaut kur un nevienam nav vajadzīgi. Teikšu godīgi, ka šad tad arī ir bijusi vilšanās pašos jauniešos. Parasti dēļ tā, kā tie izturas pret citiem, pret citādākiem. Ja mēs dzīvotu pasakā, tad mēs visi noteikti dzīvotu saticībā un sapratnē, bet dzīve, diemžēl, nav pasaka.

Man gribējās šo uzrakstīt viena iemesla dēļ — vecāki, ļoti jūs lūdzu, pievērsiet uzmanību tam, kā jūsu dēli un meitas jūtas skolā. Runājiet ar viņiem. Esiet modri. Pievērsiet uzmanību sīkumiem. Cīnieties par taisnību un taisnīgumu. Ne vienmēr tā ir jūsu bērna pusē, jo neviens nav ideāls un mēs visi pieļaujam kļūdas, bet tad, kad ir, pastāviet par savu viedokli.

Es ļoti labi zinu, cik daudziem nav paticis mans darba stils, es zinu, cik daudzi nepiekrīt teju nevienai idejai par to, kādai, manuprāt, ir jābūt skolai. Bet, godīgi sakot, nav svarīgi, piekrītat jūs man vai nē. Svarīgi ir tas, kā jūtas jūsu bērns.

Viena lieta ir tad, kad jaunietis pats nav ieinteresēts un nevēlas mācīties. Ar varu nevienam neko nevajadzētu spiest un tas ir visai tumsonīgs viedoklis, ka labs skolotājs var iemācīt visu. Ja es jums iedošu trīs mandarīnus un mēģināšu jums iemācīt, kā ar tiem žonglēt, bet jūs, rokās klēpī salikuši, sēdēsiet un pat nepaņemsiet rokās tos mandarīnus, tad lai arī cik labs skolotājs es būtu, es jums to nekad neiemācīšu. Nevar arī nevienu iemācīt braukt ar riteni tikai stāstot, kā to darīt, ja cilvēks pats neuzkāpj un nepamēģina. Jā, var piespiest, var piedraudēt, bet vai tā ir pareizi? Nezinu. Ne man par to spriest. Bet arī skolēns, kurš nav ieinteresēts mācībās, nav neieinteresēts vienkārši tāpat, aiz neko darīt. Visam ir iemesls. Varbūt ir vērts saprast, kāpēc nav intereses? Un tieši par ko nav intereses? Par profesiju? Par skolu? Ja par skolu, tad kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tajā notiek viss tas, ko es šeit aprakstīju? Nezinu. Bet es tikai vēlos teikt, ka, ja arī cilvēks nevēlas mācīties, nevajag tam to spiest. Viņš dzīvos savu dzīvi ar vai bez izglītības, nevis es, jūs vai kāds cits. VIsi nav vienādi. Visu cilvēku vērtību nevar mērīt pēc vienas skalas. Un ticiet vai nē, bet es zinu cilvēkus, kuri ir pabeiguši 9 klases un ne tikai pelna vairāk par tiem, kas pabeiguši augstskolu (kas patiesībā būtu mazsvarīgi), bet tie arī savā dzīvē jūtas pietiekoši laimīgi, lai viņiem neinteresētu mūsu viedoklis vai iegribas par to, lai viņš kaut ko mācās.

Šajā punktā es tiešām noguru. Man vairs nav spēka par šo rakstīt, bet es tikai gribu cerēt, ka vairākumā Latvijas un pasaules skolu tomēr ir citādāk. Es gribu cerēt, ka man vienkārši nepaveicās.

Kādam var šķist, ka es izkliedzu šeit savu personīgo sāpi, par to cik man tur viss bija slikti. Ar mani viss bija, ir un būs labi. Es jūtos laimīgs ar to, kur es esmu šobrīd. Es tikai gribu, lai kādreiz tā jūtas arī tie jaunieši, kuriem vēl visa dzīve ir priekšā. Es vēlos, lai kādreiz tie attaptos tādā dzīves punktā, kurā viņu viedokli cienītu, pieņemtu un respektētu. Es domāju, ka tas nav par daudz prasīts.

Es zinu, ka manā Facebook «draugu» lokā ir cilvēki, kuri šo izlasot, būs, iespējams, nedaudz sacepušies, bet nu, my dearest friends and enemies, šis ir mans personīgais, subjektīvais viedoklis. Tu drīksti tam nepiekrist un tu drīksti izteikt savu, komentāru sadaļa netiek cenzēta vai filtrēta, tā ir atvērta visiem un par tās saturu es neatbildu, bet diskusijā es nepiedalīšos, jo diskutēt internetā ir totāli nerentabls pasākums.

GDPR piezīme: Ja kādam no attēlā redzamajiem cilvēkiem ir iebildumi, ka to fotoattēli ir pieejami šeit, lūdzu, sazinies ar mani un es tos izņemšu.